Category: Saulriets


DSC_5913_01 DSC_5915_01 DSC_5922_01 DSC_5925_01 DSC_5925_01 DSC_5929_01 DSC_5932_01 DSC_5935_01 DSC_5939_01 DSC_5944_01 DSC_5947_01 DSC_5953_01 DSC_5955_01 DSC_5962_01 DSC_5962_01 DSC_5963_01 DSC_5968_01 DSC_5970_01 DSC_5972_01 DSC_5981_01 DSC_5988_01 DSC_5993_01 DSC_5994_01 DSC_6003_01 DSC_6005_01 DSC_6007_01 DSC_6010_01 DSC_6010_01 DSC_6011_01 DSC_6013_01 DSC_6016_01 DSC_6018_01 DSC_6030_01 DSC_6036_01 DSC_6049_01 DSC_6050_01 DSC_6056_01 DSC_6063_01 DSC_6066_01 DSC_6083_01 DSC_6097_01 DSC_6099_01 DSC_6111_01 DSC_6113_01 DSC_6117_01 DSC_6127_01 DSC_6131_01 DSC_6132_01 DSC_6153_01 DSC_6166_01 DSC_6174_01 DSC_6176_01 DSC_6220_01 DSC_6224_01 DSC_6250_01 DSC_6263_01

Advertisements

Tātad jau kuro reizi teju vai vasaras viducī biju nokļuvis laukos (tie man DA Latvijā tā vai tā – vieni Kalupes pusē, un otri ap Ilūksti (kur visu laiku praktiski arī uzturējos)). Neba jau bez iemesla braucu uz turieni smelties jūlija iespaidus. Sākās viss ar kapusvētkiem (protams, radu satikšana, kapu sakopšana, kārtējā apmaldīšanās Jēkabpilī, lai atrastu tirgu, piederas pie lietas, pats par sevi saprotams). Pēc kapusvētkiem radu apbraukšana, ēšana, dzeršana, kas tik ne. Tā kā pieņemu, ka tas nav visiem interesanti, pieķersimies uzreiz pie dabas un laikapstākļiem. Tātad jūlija pirmās nedēļas nogale – lielais karstums prom, taču par aukstumu nevar sūdzēties. Teju vai katru dienu +25 (virs vai zem) un sausums (vismaz kādas 5 dienas) visai apjomīgs (nu tā jau ir, ja lietus kopš Jāņiem nav bijis). Un tādā noskaņojumā: silts un sauss, ne īpaši ar ko interesantu (starpcitu, liels kontrasts starp laikapstākļiem pirms Jāņiem, kad arī biju laukos (ceru, ka kādreiz par to arī uzrakstīšu, kamēr vēl nav “atmiņas klišķītis” galīgi aizvēries), jo tad bija dinamika, šoreiz ne īpaši) neizceļoties, laiks pagāja (nu protams nebija jau skaidras debesis, visādi mākoņi vazājās). Un tādā ziņā šis bija lielisks laiks lasīt pēdējās zemenes, avenes, jāņogas un mellenes (no kurām gan lielākā daļa sažuvušas), protams, arī lielisks siena laiks (kas jau ticis savākts, par ziemu nav jāsatraucas).

Bet kaut kas mainījās. Tas bija skaidrs jau īsi pirms ceturtdienas saulrieta, kuru man bija izdevība vērot Ilūkstes upmalā. Saule iegrima mākoņos, pat ja neieskatītos tuvāk, varēja rasties ilūzija, ka iegrima “jūrā” (protams, ka tādas tuvumā nav). Un TAS (lietus) ilgi sev gaidīt nelika. Jau piektdiena atnāca ar spiedīgumu un karstumu, pie tam ar milzīgu dunduru aktivitāti. UN… pēcpusdienā nomācās, jā, bet pēc tam… uznāca kārtīgs negaiss, nolija daudz, arī zibeņi/pērkoni neslikti. Pēc tam lija arī naktī. Žēl gan, ka bija jābrauc prom meteoroloģisko apstaķļu ziņā interesantākajā vietā (kad Baltkrievijas cikloons UZ gribēja izpausties).

Par to, ka Latvijā ir viens spēcīgs negaiss, varēja pārliecināties pastaigājoties gar Biržu pili (šoreiz tika izdomāts citāds ceļš caur Lietuvu, tadējādi iegriezāmies Biržu pilī). Negaiss tālumā neslikti ducināja un braucot jau atpakaļ uz Latviju, atvērās visā krāšņumā (žēl, ka pa ceļam, citādi būtu miljons bilžu) ar visu savu melnumu, nenormālām lietusgāzēm, ducināšanu, pat ar sienas mākoni (kā izrādās tieši šis paplosījās manos laukos un pie Daugavpils, atnesot vismaz 30-40 (ja ne vairāk) milimetrus nokrišņu ar vēju, zibeņiem, visu kā vajag (nu vai pat nevajag, jo lauku sausums pārvērtās kārtējos “plūdos”)). Bet nu mēs iebraucām jau tajā Latvijas pusē, kur Viņas Majestāte Saule mūs aplaimoja. Pie tam tur gaidīja arī pēdējais pārsteigums: ezis gaišā dienas laikā.