Tātad jau kuro reizi teju vai vasaras viducī biju nokļuvis laukos (tie man DA Latvijā tā vai tā – vieni Kalupes pusē, un otri ap Ilūksti (kur visu laiku praktiski arī uzturējos)). Neba jau bez iemesla braucu uz turieni smelties jūlija iespaidus. Sākās viss ar kapusvētkiem (protams, radu satikšana, kapu sakopšana, kārtējā apmaldīšanās Jēkabpilī, lai atrastu tirgu, piederas pie lietas, pats par sevi saprotams). Pēc kapusvētkiem radu apbraukšana, ēšana, dzeršana, kas tik ne. Tā kā pieņemu, ka tas nav visiem interesanti, pieķersimies uzreiz pie dabas un laikapstākļiem. Tātad jūlija pirmās nedēļas nogale – lielais karstums prom, taču par aukstumu nevar sūdzēties. Teju vai katru dienu +25 (virs vai zem) un sausums (vismaz kādas 5 dienas) visai apjomīgs (nu tā jau ir, ja lietus kopš Jāņiem nav bijis). Un tādā noskaņojumā: silts un sauss, ne īpaši ar ko interesantu (starpcitu, liels kontrasts starp laikapstākļiem pirms Jāņiem, kad arī biju laukos (ceru, ka kādreiz par to arī uzrakstīšu, kamēr vēl nav “atmiņas klišķītis” galīgi aizvēries), jo tad bija dinamika, šoreiz ne īpaši) neizceļoties, laiks pagāja (nu protams nebija jau skaidras debesis, visādi mākoņi vazājās). Un tādā ziņā šis bija lielisks laiks lasīt pēdējās zemenes, avenes, jāņogas un mellenes (no kurām gan lielākā daļa sažuvušas), protams, arī lielisks siena laiks (kas jau ticis savākts, par ziemu nav jāsatraucas).

Bet kaut kas mainījās. Tas bija skaidrs jau īsi pirms ceturtdienas saulrieta, kuru man bija izdevība vērot Ilūkstes upmalā. Saule iegrima mākoņos, pat ja neieskatītos tuvāk, varēja rasties ilūzija, ka iegrima “jūrā” (protams, ka tādas tuvumā nav). Un TAS (lietus) ilgi sev gaidīt nelika. Jau piektdiena atnāca ar spiedīgumu un karstumu, pie tam ar milzīgu dunduru aktivitāti. UN… pēcpusdienā nomācās, jā, bet pēc tam… uznāca kārtīgs negaiss, nolija daudz, arī zibeņi/pērkoni neslikti. Pēc tam lija arī naktī. Žēl gan, ka bija jābrauc prom meteoroloģisko apstaķļu ziņā interesantākajā vietā (kad Baltkrievijas cikloons UZ gribēja izpausties).

Par to, ka Latvijā ir viens spēcīgs negaiss, varēja pārliecināties pastaigājoties gar Biržu pili (šoreiz tika izdomāts citāds ceļš caur Lietuvu, tadējādi iegriezāmies Biržu pilī). Negaiss tālumā neslikti ducināja un braucot jau atpakaļ uz Latviju, atvērās visā krāšņumā (žēl, ka pa ceļam, citādi būtu miljons bilžu) ar visu savu melnumu, nenormālām lietusgāzēm, ducināšanu, pat ar sienas mākoni (kā izrādās tieši šis paplosījās manos laukos un pie Daugavpils, atnesot vismaz 30-40 (ja ne vairāk) milimetrus nokrišņu ar vēju, zibeņiem, visu kā vajag (nu vai pat nevajag, jo lauku sausums pārvērtās kārtējos “plūdos”)). Bet nu mēs iebraucām jau tajā Latvijas pusē, kur Viņas Majestāte Saule mūs aplaimoja. Pie tam tur gaidīja arī pēdējais pārsteigums: ezis gaišā dienas laikā.

Advertisements